Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Projekts: "Kam ticēt?": Cik svarīga ir medijpratība?

Medijpratība ir prasme lietot medijus, meklēt un analizēt informāciju, kritiski izvērtēt mediju vēstījumu. “Katras divas dienas mēs radām tik daudz informācijas, cik visā laikā kopš civilizācijas sākuma līdz 2013.gadam,” teicis Ēriks Šmits no “Google”. Mūsdienās ikviens var kļūt par mediju satura veidotāju, tāpēc jāatceras, ka mediji nav spogulis, bet atspoguļo kāda veidotu stāstu, kurš ne vienmēr ir patiess.

Endija Tarvāne, 12.klases absolvente
Vārds “medijpratība” ir diezgan svešs. Es domāju, ka visuzticamākais no visiem informācijas avotiem varētu būt avīzes, jo internetā, manuprāt, mūsdienās vairs nekam nevar ticēt. Tur ir tik daudz informācijas un tik dažāda! Piemēram, par vienu un to pašu lietu, par vienu notikumu ir tik daudz dažādu aprakstu, ka nevar vairs ticēt. Bet, piemēram, avīzē par to pašu notikumu, manuprāt, būs sarakstīts vispatiesāk. Par jauniešiem runājot, viņi informāciju visvairāk meklē internetā, jo tikpat kā neviens vairs mūsdienās nešķirsta žurnālus un nemeklē tur informāciju. Viņi kaut kur “feisbukā” tin jaunumus, ierauga kaut ko un, ja kaut kas interesē, tad paskatās. Tāpat skolā, viens ar otru runājot, arī kaut ko uzzina. Jaunieši visvairāk izlasa to, kas nav patiess, jo “feisbukā” bieži vien ir visāda informācija - gan patiesa, gan nepatiesa. Viens “iešēro”, otrs “iešēro”, un tā tā informācija izplatās. Un bieži vien uzpeld tā patiesā informācija, ka tā nemaz nav. Un tad cilvēki ir neziņā. Es esmu redzējusi internetā mājaslapas un rakstus, kā atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Un tad, ja tiešām vēlas zināt, vai informācija ir patiesa, tad jāskatās, kā saka, likumsakarības: laiks, kad ir publicēta informācija, vai tā nākusi no uzticama avota, vai ir cilvēki, kas to var apliecināt. Vienkārši uzrakstīts teksts un vispārīga informācija man neko nedod. Man vajadzētu tādu, kur ir aculiecinieki vai kāds, kas tiešām var apgalvot, ka tā ir. Es arī spiežu ieteikt ziņas, bet dažreiz, kad man liekas, ka tā nevar būt patiesība, neiesaku. Piemēram, “feisbukā” ir bijuši tādi teksti, ka Donalds Tramps ir nomiris. Es sapratu, ka tā nevarētu būt, tāpēc arī nespiedu ieteikt. Paskatoties jaunumus citos avotos, var uzzināt, ka, piemēram, Tramps šodien ir kaut kaut ko darījis - tātad tā cita informācija nav bijusi patiesa. Un bieži vien, ja kāds cilvēks ir kaut ko ieteicis, es viņam uzrakstu, vai tiešām tā ir patiesība. Un viņš man pasaka: nu es nezinu, bet es izlasīju. Tomēr ir jāpasaka cilvēkiem, ka informācija ir jāpārbauda, ja viņu iesaka tālāk. Diemžēl skolā ne informātikas stundās, ne citās neesam par to runājuši, bet to vajadzētu darīt un tas būtu ļoti lietderīgi sevišķi jauniešiem, kuri ļoti daudz darbojas internetā. Arī mācību stundas tad kļūtu interesantākas, ja runātu par kaut ko, kas jauniešiem aktuāls.

Deriana Bukovska, mācīsies 12.klasē
Vārdu “medijpratība” neesmu dzirdējusi. Es domāju, ka daļa cilvēku ir zinoši, kas ir nepatiesas ziņas, un daļa nezina. Piemēram, sociālajos tīklos tie cilvēki, kuri neatšķir viltus ziņas, dalās ar “postiem”, kas ir nepareizi. Nezinu, kāda vispār vajadzība ir pēc tādām nepatiesām ziņām, varbūt tikai, lai pelnītu naudu vai kaut kā tamlīdzīgi - īsti neizprotu. Manuprāt, ir ļoti viegli atšķirt, kura ir nepatiesa ziņa. Ir īstās mājaslapas un viltus mājaslapas, kas ir ļoti līdzīgas, jo tām ir gandrīz tāds pats nosaukums, tāpēc vajag uzmanīgāk lasīt. Piemēram, ir “TVnet” un “feiks”, kuram ir citādāks nosaukums – pie “TVnet” vēl kaut kas klāt. Manuprāt, ir ļoti viegli atšķirt. Es jau esmu to pamanījusi. Esmu novērojusi, ka vecākas paaudzes cilvēki to nepamana. Tad es skaidroju, ka nevajag ar šādiem “postiem” dalīties, jo tie ir viltus. Vecāki cilvēki to nepamana, bet jaunieši vairāk ievēro. Piemēram, daudz arī par Gulbeni ir bijušas visādas ziņas, kas nav taisnība. Jau tajā aprakstā var saprast, ka tur sarakstītas tiešām muļķības - tas jau ir cauri redzams. Es domāju, tādas ziņas vajag vienkārši ignorēt. Manuprāt, jau kopš vecajiem laikiem uzticamāka informācija ir avīzēs. Tomēr tur cilvēki speciāli raksta, nevis kā internetā, kur saliek visu pēc kārtas vienā lielā putrā. Televīzijas raidījumiem var ticēt daļēji, jo ir visādi raidījumi, reizēm arī piegudro klāt. Radio es parasti neklausos, vienīgi automašīnā braucot. Skolā mums bija speciāla stunda, kurā stāstīja par šo problēmu, ka jāpievērš uzmanība tam, ko tu pats skaties un uzzini internetā. Es domāju, ka skolā pat vairāk varētu par to runāt, jo tam tiešām ir jāpievērš vairāk uzmanības.
 

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas