Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Projekts "Kam ticēt": Lai justos kā zivs internetā!

Kā pārbaudīt, vai sociālajos tīklos publicētā informācija ir ticama? Kas ir sociālie tīkli? Tās ir interneta adreses jeb vietnes. Tajās reģistrējoties un izveidojot savu individuālo profilu, ir iespējams kontaktēties un sazināties ar citiem cilvēkiem (draugiem, radiem, skolasbiedriem, paziņām) – mājaslapā “www.esidross.lv” skaidro Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija, kas darbojas Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

Viltus ziņa = muļķības? Protams!
Arvien biežāk sociālos tīklus pieminam saistībā ar tā saucamajām viltus ziņām. Ne visi izprot, kas tās ir un kādu ļaunumu spēj nodarīt. Tie, kuri ikdienā iztiek bez interneta un sociālajiem tīkliem, par šo tēmu nedomā vispār.

Kāda Gulbenes seniore, kura ir aktīva drukātās preses lasītāja, uz “Dzirksteles” jautājumu, vai viltus ziņās saskata reālus draudus, atbild: “Muļķības! Tādas problēmas nav. Tā ir izdomāta.” Protams, ka viltus ziņu var nosaukt arī par muļķību. Tas ir diezgan trāpīgi. Par viltus ziņu atpazīšanu gulbenietis Arnis Martusevičs “Dzirkstelei” saka: “Visam, ko raksta uz sētām un uz sienām, arī nevar ticēt.”
Mediju eksperte Anda Rožukalne portālā “www.lsm.lv” raksta: ““Viltus ziņu” piesaukšana ir vienkārša, to var attiecināt uz visu iespējamo.” Tur jau tas juceklis!

“Viltus ziņu jēdzienu vajadzētu pataupīt ziņām, kurām nudien nav nekāda sakara ar kaut ko reāli notiekošu,” portālā “www.lsm.lv” pauž Vidzemes augstskolas docents Jānis Buholcs. Piemēram, pirms vismaz 15 gadiem “Dzirkstelē” bija publicēta ziņa ar skaļu virsrakstu “Gulbeni apmeklēs Kārlis Ulmanis”.  Tā bija viltus ziņa, kaut nespeciāli tapusi. Toreiz Gulbenē ierodamies gaidīja Gunti Ulmani, kurš tobrīd bija Valsts prezidents. Viltus ziņas cienīgais virsraksts bija nejēdzīga kļūda, par kuru “Dzirkstele” atvainojās jau nākamajā laikraksta numurā.

Vai tad kādam varēja ienākt prātā, ka paies gadi un līdzās drukātajiem medijiem, līdzās televīzijai un radio, būs arī internets ar plaši lietotiem sociālajiem tīkliem. Tā ir jauna ēra. Un tai ir raksturīgas arī tīši veidotas viltus ziņas, portāli, kuri pastāv un nopelna naudu tikai ar viltus ziņām un cilvēku sakāpināto interesi. Lai pieminam kaut vai viltus ziņu par indīgajiem zirnekļiem un citas vēl nesen Latvijas afēristu izplatītās ziņas internetā, ar ko pētīšanu vēlāk sāka gan mediju eksperti, gan tiesībsargājošās institūcijas, bet ziņu autori tā arī neatvainojās sabiedrībai, uzskatīdami, ka ir pajokojuši vai vienkārši eksperimentējuši.

Kāpēc ir tik svarīgi ikvienam prast orientēties informatīvajā telpā? Tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj ikvienam sociālo tīklu lietotājam kļūt par nepārbaudītas, kļūdainas, melīgas informācijas tālākizplatītāju tikai ar viena datora klikšķa (dalīšanās, komentēšanas) palīdzību.

Un tava pieredze ticamības pārbaudē?
Ko sociālo tīklu lietotāji stāsta, kāda ir viņu personiskā pieredze viltus ziņu atpazīšanā?

A.Martuseviča recepte: “Ja vismaz trijos populāros sociālajos tīklos (“Facebook” neskaitās!) informācija sakrīt, ticamība ir vismaz 80 līdz 85 procenti.”

Vēl asāk “Dzirkstelei” izsakās novadniece, šobrīd Polijā dzīvojošā Ance Lauva-Salnāja: “Mūsdienās internetā ticēt nevar gandrīz nekam.”
Gulbenietis Igors Vīcups iesaka šādu kritisko pieeju: “Jāskatās, kas ir autors, autora profils, bildes, informācija par personu. Atsauce uz informācijas pirmavotu... Tak uzreiz var redzēt, kāds viņš baņķieris no ciema Āfrikā.”

Lizumniete Guna Pūcīte ar “Dzirksteles” starpniecību dalās savās pārdomās par šo tēmu: “Izlasot par “ažiotējošām” ziņām, ar kurām dalījušies draugi, ja pašai šķiet intereses vērts, pārbaudu, atverot “www.delfi.lv” un citus populāros portālus. Ja šāda ziņa ir arī tur, var būt ticama. Kliedzoša bija ziņa par it kā veikala “Alfa” sabrukšanu, kas, protams, nebija taisnība. Daudzi sākumā uzķērās uz šo ziņu.” G.Pūcītei ir arī pašas pārbaudīti ieteikumi citiem sociālo portālu lietotājiem: “Pirmkārt, pašiem jābūt kritiskiem un jāizvērtē internetā lasāmo ziņu ticamība. Par to jādomā, pirms dalāmies tālāk ar šo ziņu un internetā padarām to pamanāmu draugiem. Otrkārt, nevajadzētu īpaši pievērst uzmanību pārpublicētai informācijai, provokatīviem virsrakstiem. Treškārt, nevajag dalīties ar novecojušu informāciju, kas bijusi aktuāla pirms gada vai pat vairāk.”

A.Lauva-Salnāja informāciju sociālajos tīklos izķidā pēc šāda principa: “Ir vērts paskatīties, vai rakstam ir kāds autors apakšā. Ja nav autora, tad, manuprāt, var būt simtprocentīga pārliecība par to, ka ziņas ir izdomātas, jo nezinu nevienu cilvēku, kurš, uzrakstījis normālu rakstu, negribētu, ka viņa vārds nav apakšā. Ja ziņas nav īstas, protams, ka neviens savu vārdu nenorādīs.” Viņa arī ir izpratusi viltus ziņu veidotāju trikus: “Tiek pasniegtas sensācijas vai raksti, kas cilvēkos vieš naidu pret valdību vai kādām konkrētām organizācijām. Protams, tā ir vieglāk piesaistīt auditorijas uzmanību, un diemžēl ir tādi, kuri uz viltus ziņām uzķeras un vēl raksta savus viedokļus. Lai neuzķertos, vajag pievērst uzmanību detaļām, jo bieži vien viltus ziņu lapu nosaukumi ir līdzīgi kādām jau esošām ziņu lapām. Domāju, ka tieši tāpēc cilvēki uzķeras. Nedrīkst uzticēties tikai vienam avotam. Ja cilvēks izlasa šaubīgu informāciju, vajag vienkārši par to vairāk kaut ko pameklēt “www.google.com”.”

Ko par to saka mediju eksperti?
Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Klinta Ločmele “Lvportals.lv” skaidro, kam jāpievērš uzmanība, lietojot medijus, lai neiekristu viltus ziņu lamatās. Ir vairāki atslēgvārdi: datums (varbūt ziņa ir veca?); žanrs (kas tas ir – ziņa, reklāma, komentārs?); solījuma ticamība (piemēram, tievēšanas preparātu reklāmā); informācijas avoti (vai vispār ir, vai tie ir oficiāli?); argumentu racionalitāte (apelēšana galvenokārt pie bailēm?); personu vai notikumu pieminēšana (izvēloties neitrālus vai tendenciozus epitetus?); citāti (īsti vai izdomāti?); virsraksts, tēmas pieteikums (sakrīt ar visa vēstījuma saturu, būtību?).

Viltus ziņas pievilcīgas padara tas, ka tās tiek veidotas, izmantojot cilvēku emocijas, bet racionālos argumentus padara nesvarīgus – paudusi starptautiskā pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” dibinātāja Inga Spriņģe (“www.president.lv”). 

žurnāliste un vairāku grāmatu autore Rita Ruduša portālā “www.satori.lv” zīmīgi jau pirms diviem gadiem rakstījusi: “Nemirstīgo kļūdu un apzināto melu daudzums nemazināsies – gluži otrādi, tas turpinās pieaugt un tikpat zibenīgi izplatīties kā līdz šim vai pat vēl ātrāk. Bet mums būs jāturpina pieņemt informēti lēmumi par savu individuālo un kolektīvo dzīvi un jāspēj formulēt informēti viedokļi par notiekošo. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs spētu izvērtēt ikvienu tekstu/video, kas nonāk uz mūsu ekrāna.”

Uzziņai

Sociālo tīklu daudzveidība

Ir pieejami vairāki simti dažādu sociālo tīklu veidi, un to skaitam ir tendence palielināties. Visus sociālos tīklus var iedalīt četrās lielās kategorijās: 1) atvērtie sociālie tīkli, kur katrs var reģistrēties, komentēt jebkura lietotāja profilā, piedalīties gandrīz visās aktivitātēs, kā arī visa informācija ir publiski pieejama; 2) slēgtie sociālie tīkli (kā “www.facebook.com” vai “www.draugiem.lv”), kurā kāda lietotāja profilā vai pie attēliem komentāru atstāt var tikai tie, kurus jūs esat apstiprinājuši kā draugus; 3) mikro emuārveidīgie sociālie tīkli (kā “www.twitter.com”), kurā komentāru savā profilā var ierakstīt tikai pats bloga izveidotājs; 4) servisi ar sociālo tīklu funkcionalitāti, (piemēram, “Flickr”), kur visi reģistrētie lietotāji var viens otram nosūtīt ziņojumus, ļaut vai liegt komentēt attēlus, bet tas nav galvenais šī servisa pakalpojums.
(No Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas informācijas vietnē “www.esidross.lv”)

Ekspertu recepte: kā noteikt, vai informācija sociālajos tīklos ir ticama?

Inga Spriņģe, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” pārstāve:
- Hm, es vienmēr skatos, kas ir avots - vai zināms un uzticams cilvēks vai iestāde. Arī tad neviens nav pasargāts, bet tomēr vairākumā gadījumu nostrādā pozitīvi.

Jans Rikards Berugs, norvēģu žurnālists, uzņēmējs, kurš darbojies Latvijā, tagad arī Gruzijā: - Ja es dalos ar informāciju, tad parasti no kvalitatīviem avotiem, kurus es jau sen labi zinu un kuriem uzticos. Ja kāda ziņa šķiet pārsteidzoša, cenšos noskaidrot, ko citi uzticami avoti ziņo par šo jautājumu. Citkārt izmantoju veselo saprātu un dalos ar ziņām, kas atklāj netaisnību vai vairo skaistumu. Pagaidām, cik es zinu, neesmu iekritis un dalījies tālāk ar viltus ziņām.

Māris Zanders, žurnālists-analītiķis: - Tieši sociālajos tīklos? Ļoti skeptiski. Vairāk palasu, lai saprastu cilvēku noskaņojumu, bet citādi - jo īpaši neseno vēlēšanu kontekstā - galīgi skeptiski.


Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas