Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Projekts "Kam ticēt?": Medijpratība – ikviena “izdzīvošanas minimums”

Kāpēc tieši saistībā ar viltus ziņām pieminam vienu citu terminu – medijpratība un ko tas nozīmē? Eiropas Komisijas formulējumā medijpratība attiecas uz cilvēka spēju piekļūt, saprast, veidot un kritiski izvērtēt dažādus mediju veidus. Kāpēc šodien katram cilvēkam ir tik svarīgi apzināties, izkopt un pielietot prasmi orientēties mediju pasaulē, lietot tos un piedalīties satura veidošanā?

Vai jūs ēstu mušmiri?
“Vai jūs ēstu mušmiri?” jautā žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele. “Pirms vairākiem gadiem milzīgu vētru sociālajos medijos izraisīja kāda fotogrāfija. Tajā ātrās ēdināšanas ķēdes “Burger King” darbinieks bija ar abām kājām iekāpis salātu traukā, noknipsējis to ar mobilo tālruni un aizsūtījis draugiem. Drīz vien bilde izplatījās un “Burger King” nācās skaidroties — kā viņi nodrošina kārtību virtuvēs, lai pircēji būtu droši, ka neviens nav bradājis pa to burgeru, kuru viņi apēd. Sabiedriskā ēdināšana balstās uz klientu uzticību, un tā bija nopietni iedragāta. Mediji lielā mērā līdzinās sabiedriskajai ēdināšanai — arī šeit svarīgi ir skaidri redakcijas spēles noteikumi un cilvēku uzticēšanās, ka žurnālisti savu darbu dara godprātīgi un neviens, tā teikt, nebradā pa salātiem.

Taču līdz ar sociālo tīklu izplatību arvien vairāk informācijas mēs iegūstam no ļoti dažādiem avotiem — gan meli, gan patiesība mūsu “Facebook.com” jaunumu lentē ir rakstīta ar vieniem un tiem pašiem burtiem. Šajos apstākļos mums katram nākas uzņemties lomu, ko parasti dara mediju redakcijas: filtrēt informāciju, pārbaudīt avotus, neuzķerties uz meliem vai puspatiesībām.

Vai esam tam gatavi? Vai ik reizi, atverot savu sociālo tīklu profilu, saprotam — neviens žurnālists un redaktors nav pārbaudījis šīs informācijas patiesumu un mums pašiem ir jāspēj saprast, kas te ir ēdama sēne un kas smuka, bet indīga mušmire?”

N.Ločmelei ir trīs konkrēti ieteikumi, kā šajā informācijas plūsmā nepazaudēt jēgu. “Pirmais: vienmēr pievērsiet uzmanību, kas ir informācijas pirmavots — vai gluži neticamai ziņai vispār ir autors, vai to publicējis reāls medijs vai varbūt izplata interneta troļļi? Otrais: internets jau ir pilns ar drazām un muļķībām, tāpēc padomājiet vēlreiz, pirms spiest «like» un palaist tālāk. Trešais: mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka maize mums veikalā jāpērk un arī mašīnu neviens par brīvu neremontēs. Tad kāpēc lai patiesa un uzticama informācija kristu no gaisa par brīvu?”

Kuras ziņas ir visdrošākās?
“Saprast, vai informācija, ko lasām, ir patiesa vai viltus, nav viegli. Kā to atšķirt – tikai ar apdomu lasot, salīdzinot un domājot ar veselo saprātu,” saka Augstākās tiesas komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece. Viņa uzskata, ka medijpratība ir prasme informācijas telpā ieiet tā, “lai nenomaldītos un neiekļūtu bīstamās vietās”. R.Zveijniece saka: “Es ieteiktu nepaļauties tikai uz dažādiem portāliem un ziņu vietnēm, bet ieskatīties arī valsts iestāžu, pašvaldību, iestāžu un uzņēmumu oficiālajās vietnēs, ne tikai “Facebook.com” un “Twiter.com” kontos, bet arī oficiālajās mājaslapās. Diemžēl valstij nav oficiālas ziņu aģentūras, kuras ziņas būtu visdrošākās. Būtu vajadzīgs arī mediju reģistrs, varbūt pašu mediju akceptēts, kurā būtu tie mediji, kuru īpašnieki uzņemas atbildību par to saturu.”

Šobrīd – pirms vēlēšanām
“Latvijas Radio” žurnāliste novadniece Paula Gulbinska “Dzirkstelei” par medijpratības tēmu saka tā: “Ikdienā neaizdomājamies, cik ļoti mūsu viedokļus, attieksmes, zināšanas, pat vērtības ietekmē mediji, kurus lietojam, un runa nav tikai par radio vai televīziju, par šādu mediju kļuvuši arī sociālie tīkli un izklaides interneta vietnes.”

Tā kā ne visi mediji darbojas ar mērķi veicināt sabiedrības izglītotību, īpaši šobrīd, pirms vēlēšanām, pēc P.Gulbinskas domām, ikvienam mediju lietotājam ir “ļoti skrupulozi un kritiski jāvērtē tas, kas šajos mediju tekstos ir pateikts, kurš to teicis, kāpēc un kādu interešu vadīts”. Viņa arī skaidro, kāpēc ir svarīgi prast orientēties informācijas telpā. “Informācija, ko saņemam no medijiem, nosaka to, cik pārdomātas, gudras būs mūsu izvēles gan personīgajā, gan sociālajā dzīvē, gan jo īpaši - izvēloties par ko balsot. Jo kritiskāk izvērtēsim mediju saturu, jo mazāks risks, ka pieņemsim lēmumus, kas ir ērti konkrētām interešu grupām, nevis mums un sabiedrībai kopumā,” saka P.Gulbinska.

Motivācijas ir atšķirīgas
“Man šķiet, ka Latvija, līdzīgi kā citas postpadomju valstis, ir nonākusi sarežģītākā situācijā nekā Rietumu lasītāji. Padomju laikā prese bija patiesības balss, un viss, ko tā ziņoja, bija tā jāuztver. Līdz ar to vecākā paaudze ir pieradusi ticēt it visam, ko tā izlasa,” “Dzirkstelei” saka “Latvijas Radio” žurnālists Aidis Tomsons.

Viņš akcentē, ka “jaunākās tehnoloģiskās tendences nodrošina milzīgas manipulācijas iespējas, ka internets un līdz ar to ļoti vienkāršā informācijas apmaiņa automātiski radījusi platformu visdažādākām variācijām”. Viņš arī iezīmē tendenci: “Šodien izteikties un izveidot savu platformu var jebkurš. Motivācijas ir ļoti atšķirīgas. Kāds grib popularitāti, kāds grib pelnīt naudu. Kādu interesē patiesība, cits grib pamēģināt, cik daudz cilvēku viņš var izāzēt. Tāpēc šajā laikā medijpratība kļūst ļoti aktuāla. Labākajā gadījumā, noticot meliem vai puspatiesībām, mēs tiekam vienkārši apmuļķoti. Taču pasaules prakse rāda, ka sekas var būt arī gaužām traģiskas. Cilvēki, noticot nepatiesībai, briesmām pakļauj gan savas, gan savu tuvinieku dzīvības.”

A.Tomsons uzskata, ka “domājoši, zinoši un saprātīgi cilvēki ir ne tikai stabilas un drošas valsts pamats, tas ir jautājums par pašu drošību un dzīves kvalitāti”. Pēc viņa domām, manipulācija ar informāciju un cilvēku zināšanām ir izprovocējusi visasiņainākos karus vēsturē. “Tāpēc mums ir jāzina, ko mēs lasām, kāpēc mēs to lasām un cik droši varam uzticēties tam, ko izlasām,” saka žurnālists.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas