Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Projekts "Kam ticēt?": piederība – tas nav ne labi, ne slikti 1

Vai mediju piederēšana kaut kam ietekmē to saturu? Atbildi uz šo jautājumu “Dzirkstele” centās rast, lūdzot izteikt savu viedokli mediju ekspertiem – Andai Rožukalnei un Guntai Slogai.

“Dzirkstele” jau rakstīja, ka ikvienam no mums ir iespēja izvēlēties, kādus medijus lietot – sabiedriskos vai tomēr priekšroku dot privātajiem medijiem. Mediju eksperte Anda Rožukalne uzsver - fakts, ka kādam pieder medijs, nenozīmē ne labi, ne slikti. “Tā ir normāla uzņēmējdarbība. Jautājums tikai – kāds ir mērķis?” viņa saka.

Tas apdraud objektivitāti
Pieredzējusī žurnāliste un mediju profesionāle Gunta Sloga norāda, ka mediju piederība var ietekmēt saturu. Spilgts piemērs tam ir laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kas savās slejās nereti dod platformu Ventspils pilsētas vadības viedoklim, bet starp avīzes īpašniekiem ir ar Lembergu ģimeni saistīti uzņēmēji. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai mediji nepieder ar politiķiem vai kādām biznesa interesēm saistītiem vai viņiem pietuvinātiem cilvēkiem, jo tas apdraud žurnālistikas objektivitāti un neatkarību.

“Tāpēc ir jo īpaši būtiska spēcīgu un neatkarīgu mediju pastāvēšana, jo tikai tādi var vēstīt par visiem jautājumiem un neierobežoti kritizēt jebkuru amatpersonu. Protams, privāti mediji var paust savu redakcionālo nostāju, taču tai ir jābūt skaidri definētai un publiskai, un attiecinātai tikai uz medija viedokļu sadaļu,” saka G.Sloga.

Trīs mediju kultūras
Mediju eksperte Anda Rožukalne skaidro, ka Latvijā mēs runājam par trim mediju kultūrām, caur kurām mēs varam atšifrēt, kāpēc medijs ir dibināts, ko medija īpašnieks vēlas. Viena no kultūrām ir profesionālā mediju kultūra.

“Proti, mēs varam redzēt, ka šie mediji tiešām atbildīgi, atbilstoši klasiskajiem mediju uzdevumiem cenšas sniegt informāciju cilvēkiem tik kvalitatīvu un daudzveidīgu, cik viņi ir spējīgi, arī izklaides informācija ir kvalitatīva – neiejaucas personiskajā dzīvē nepārkāpj cilvēktiesības. Latvijā profesionālo mediju grupa ir, sākot ar sabiedriskajiem medijiem, arī lokālie, reģionālie mediji, kas tiešām grib būt mediji un nekas cits, arī ziņu dienesti latviešu valodā. Tie ir mediji, kas mēģina sevi pierādīt, iegulda savos darbiniekos, darbojas profesionāli, pat tad, ja tā ir izklaide,” skaidro A.Rožukalne.

Nākamā grupa, kas ir pati lielākā – instrumentālā mediju kultūra. Tas nozīmē, ka medijs ir dibināts tāpēc, lai nevis dotu iespēju sabiedrībai diskutēt, bet gan medijs ir līdzeklis, instruments kāda interesēs.

“Piemēram, popularizēt kādu noteiktu ideju, atbalsts biznesa projektam, politiskam projektam, kurā atradīsiet gan it kā žurnālistiku, bet tur šīs intereses, kā vārdā šis medijs pastāv, izpaudīsies saturā,” skaidro A.Rožukalne.

Trešā grupa - postpadomju kultūru pārstāvošie mediji, kas faktiski turpina saglabāt ļoti izteikti politisku angažētību, kur žurnālisti, rietumu žurnālistikas izpratnē, nav žurnālisti, bet gan drīzāk politiski aktīvisti. Pati žurnālistika nenodala faktus no komentāriem, tātad tur nav iespējams ieraudzīt profesionālo ētiku. Latvijā tā ir lielākā daļa krievu valodā iznākošo avīžu, arī savā ziņā 1. Baltijas kanāla ziņas.

“Postpadomju politisko angažētību mēs varam ieraudzīt kombinācijā ar instrumentālo mediju kultūru. Piemēram, “Dienas Bizness” ir aktuāls daudziem uzņēmējiem, kuri ir pamanījuši, ka tas nav informatīvs biznesa laikraksts, tam ir ārkārtīgi aktīva aģitēšana par noteiktiem politiskiem spēkiem vai uzbrukumi citiem, kas ir konkurējoši,” stāsta A.Rožukalne.

Viņa uzsver, ka mediju īpašnieku caurskatāmība tiek uzskatīta par nozīmīgu faktoru, tāpēc arī dati tiek vākti visā pasaulē, kam pieder mediji. “Ja tu gribi izmantot mediju, tad tev ir tiesības zināt, kam tas pieder,” uzsver A.Rožukalne.

Atsevišķās valstīs ir aizliegts politiķiem, politiskām partijām, reklāmas aģentūrām dibināt medijus tieši tāpēc, lai būtu drošība par to, ka šie konkrētie mediju dibinātāji nepiedāvā tādu informāciju, kas var būt viņiem izdevīgāka. “Sociālās atbildības princips ir ļoti svarīgs mediju darbā, lai gan, protams, mēs nevaram tā vienkārši kritizēt komercmediju,” saka mediju eksperte.

Atklātībai jābūt!
Gulbeniete Dzintra Kundrate, kura ir cītīga laikrakstu un žurnālu lasītāja, atzīst, ka atklātībai un caurskatāmībai, kam pieder medijs, ir jābūt, vismaz viņai noteikti tas ir svarīgi.

“Atklātībai ir jābūt! Bet mums jau daļēji viss ir aizklāts,” uzskata Dz.Kundrate, kura lasa “Dienu”, kas ir viens no lielākajiem laikrakstiem, vietējo avīzi “Dzirksteli” un vairākus žurnālus.

Peripetijas ap “Dienas” īpašnieku izmaiņām vēl joprojām viņai nav aizmirsušās.

“Mani “Diena” ļoti neapmierina, un arī “Dzirkstelē” man nepatīk, ka raksti tiek pārpublicēti no citiem medijiem, jo mani interesē vietējā dzīve - tas, kas notiek tieši mūsu novadā. Nesen, cik man zināms, pie “ātrajiem” bija atbraukuši priekšnieki, bet neviens jau neinformē par to medijus vai varbūt mediji neinformē mūs. Bet mēs taču gribam zināt, kas tur notika! Es simtprocentīgi neuzticos informācijai, ko izlasu laikrakstā vai dzirdu televīzijā. Protams, ir jūtama atšķirība saturā, kādu piedāvā sabiedriskie un kādu privātie mediji. Man vismaz liekas, ka sabiedriskie mediji ir profesionālāki. Lasu arī pašvaldības laikrakstu. Mani jau interesē naudas lietas, cik un kam pašvaldība atvēlē. Izlasu visu. Arī par projektiem izlasu, jo, tā kā esmu strādājusi pašvaldībā, mani interesē. Bet pieļauju, ka cilvēku, kam nav bijusi darīšana ar pašvaldību, daudz kas šajā pašvaldības sniegtajā informācijā nemaz neinteresē,” saka Dz.Kundrate.

Uzziņai
Sabiedrības iniciatīvu platformā “ManaBalss.lv” uzsākta parakstu vākšana iniciatīvai “Smagāk sodīt portālus, kuri liek nepatiesu informāciju”, piemēram, “neticams.lv”, “redzets.lv”, “delffi.lv”, kuri liek informāciju par smagām traģēdijām, kuras nemaz nav notikušas. Daudzi cilvēki, gan jauni, gan veci, notic un tiek maldināti. Piemēram, nesen bija ielikta ziņa, ka ir ‘’sabrucis “Alfas” tirdzniecības centrs’’, kas nebija patiesība.

Iniciatīvas autori aicina sodīt ar ļoti smagiem naudas sodiem, sākot no 300 eiro līdz pat 800 eiro, vai arī noteikt sabiedriskos darbus, vai brīvības atņemšanu. Tad sabiedrība netiks maldināta ar viltus ziņām un iedzīvotāji varēs dzīvot mierīgi un bez satraukuma.

Par iniciatīvu parakstījušies jau vairāk nekā simts iedzīvotāji.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Aija

Nezinu,kā citur,bet tagad ,piemēram,Lizumā neko vairs cilvēki nezin,kas notiek. Dzīvojam kā sūnuciemā. Dzirkstelē nav pilnīgi nekādu ziņu . Ir tik sports,kas abonementiem nemaz neinteresē,vai mūžīgā naudas dalīšana kaut kādiem mistiskiem projektiem.Nevar saprast,ko vēl vajag labiekārtot Lizuma skolas apkārtnē par tādu naudu. Tur jau tā viss kā vadītājas mājā. Un vēl un vēl. Cik var izmantot nodokļu naudu,mums neprasot. Varbūt mēs arī gribam labāk dzīvot,nevis eksistēt tikai ar minimālo algu.

pirms gada, 2018.08.16 16:59

Vietējās ziņas