Solvita Ročāne: “Arī mazi uzņēmumi var izdzīvot.”

Lai arī šobrīd nepārtraukti tiek runāts par krīzi, uzņēmējiem ir jādomā, kā nepadoties grūtību priekšā, izdzīvot un attīstīties. Par šābrīža situāciju un tālākajiem plāniem "Dzirkstele" izvaicāja SIA "Manai un tavai veselībai" veselības un atpūtas centra vadītāju Solvitu Ročāni. SIA "Tavai un manai veselībai" piedāvā dažādas masāžas, ārstniecisko vingrošanu, manikīru, pedikīru, solāriju, kā arī citus pakalpojumus.

- Vai arī mazie uzņēmēji šobrīd izjūt krīzi?

- Vairāk mēs izjūtam vispārējo noskaņojumu. Kad nāk klienti, vienmēr klausos, ka viņi ir ļoti uztraukti par esošo situāciju. Protams, arī mēs uztraucamies, kā būs rīt un parīt, bet pagaidām es neko sliktu nevaru teikt. Tiesa, mūsu darbs ir ļoti specifisks. Tieši šis ir mūsu darba laiks - rudens, ziema, pavasaris, mazāk darba ir vasarā.

- Vai cilvēki vēl nav sākuši taupīt uz skaistumkopšanas un veselības procedūrām?

- Mums ir diezgan mazs uzņēmums, taču mēs sniedzam diezgan dažādus pakalpojumus. Varbūt šobrīd mazāk pērk kosmētiku, bet dara kaut ko citu. Daudz vairāk cilvēki pievērš uzmanību veselības uzlabošanai, savukārt skaistumkopšanas procedūras nākotnē droši vien paliks nedaudz novārtā. Cilvēki, protams, ir sākuši skaitīt naudu. Varbūt viņiem sevišķi mazāk tās naudas makā nav, taču viņi ir sākuši izvērtēt prioritātes. Skaistums droši vien būs tas, kas pagaidīs. Lai gan es domāju, ka sievietes par sevi un savu skaistumu mācēs padomāt visos apstākļos. Viņas mēģinās ieekonomēt uz kaut kā cita, bet atradīs, kā atļauties kaut ko skaistu.

- Tātad jums nevienu brīdi nav bijis tā, ka gribas visam atmest ar roku?

- Nē! Man liekas, ka es vispār esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk. Manā darbā nav negatīvu emociju. Šķiet, ka cilvēki, nākot uz šejieni, atstāj savu slikto garastāvokli aiz sliekšņa.

Vispārējais noskaņojums, protams, ir slikts - mēs visi tikai raudam, skaļi čīkstam. Bet mums visiem būs jāizdzīvo šajā laikā. Ja mēs tikai čīkstēsim, vai tās naudas mums būs vairāk, vai mani bērni būs priecīgāki no tā, vai mani klienti te jutīsies labi - tā nebūs. Mēs jau vairāk raudam tieši materiālo vērtību dēļ. Taču, jo cilvēkam būs vairāk naudas, jo vairāk viņam gribēsies.

- Cik ilgi darbojas jūsu uzņēmums?

- Nākamā gada martā mums būs seši gadi. Man gribas teikt, ka klientu loks šajos gados mums ir krietni palielinājies. Tas ir arī manu meiteņu nopelns. Mums ir maza pilsēta, kur mēs cits citu pazīstam. Mazā pilsētā darbojas pilnīgi citi likumi, noteicošais ir subjektīvais moments. Mēs, protams, ejam pēc pakalpojuma, ejam baudīt procedūru, taču lielākā nozīme ir cilvēkam, kas šo pakalpojumu sniedz, jo es eju pie kāda baudīt šīs procedūras, es neeju bezpersoniski.

- Kā, jūsuprāt, valstij būtu jāatbalsta uzņēmēji?

- Es pēdējā laikā esmu ļoti sašutusi. Necenšos pat skatīties televīziju. Pirms kāda laika mūsu premjers teica, ka pagaidām netikšot paaugstināti nodokļi. Tad man likās - bet kur tad vēl? Jau tagad mēs redzam, cik ļoti daudz uzņēmumu tiek likvidēts, cik cilvēku paliek bez darba. Ja šie nodokļi tiks paaugstināti, arī visiem citiem uzņēmumiem būs jālikvidējas. Kad visi būs likvidējušies, no kurienes tad tiks ņemta nauda pensijām un pabalstiem. Bet laikam jau gan no valsts nekādu palīdzību mēs nesagaidīsim, tāpēc - ja nevar palīdzēt, lai vismaz netraucē strādāt.

- Tādēļ droši vien mēģināt piedalīties projektos?

- Jā, mēs mēģinām meklēt variantus, lai gūtu kaut kādu palīdzību. Ja reiz Eiropas Savienība piedāvā to, kādēļ lai to neizmantotu. Tiesa, arī tad, kad mums tika apstiprināts Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekts programmā "Uzņēmējdarbības attīstība un inovācijas", kurā gribējām nopirkt zemūdens masāžas vannu un kardiotrenažierus, es tomēr vēl ilgi domāju, vai tiešām mums tas ir vajadzīgs, jo ekonomiskā krīze tobrīd jau klauvēja pie durvīm, jau tobrīd man bija šaubas, vai vajag vēl papildus ieguldīt līdzekļus, nezinot, kas sagaida. Viens ir tas, ko mēs plānojām pirms gada, un tas, kāda situācija ir šobrīd. Tā ir krasi mainījusies.

Mēs meklējam dažādus variantus, jo gribas arī kaut ko jaunu. Nevar visu laiku darīt vienu un to pašu, jo zūd prieks, nav vairs interesanti.

- Kāpēc izvēlējāties iegādāties tieši masāžas vannu un kardiotrenažierus?

- Šādu vannu man gribējās jau ļoti sen. Tā ir ražota Slovākijā un ir speciāla medicīniska vanna. Šis modelis izveidots sadarbībā ar reimatisko slimību zinātniski pētniecisko institūtu Slovākijā. Vannai ir elektronisks vadības panelis un daudz dažādu iespēju.

Savukārt kardiotrenažierus, kas atdarina soļošanu un airēšanu, iegādājāmies tādēļ, ka Latvijā sirds un asinsvadu slimības ir galvenais mirstības cēlonis un riska grupā aizvien biežāk nokļūst arī gados jauni cilvēki. Uz trenažieriem varēs darboties profilakses nolūkos. Tajos enerģiju varēs iegūt, izmantojot gaisā esošo skābekli. Gan vanna, gan arī trenažieri jau tiek izmantoti, cilvēki jau tos ir novērtējuši.

- Kādas procedūras cilvēki šobrīd vairāk izvēlas?

- Cilvēki nāk uz masāžu. Tā ir galvenā procedūra, ko cilvēki pazīst jau daudzus gadus. Arī zemūdens masāža ir iecienīta. Tie, kas nav slinki, nāk arī vingrot. Paldies tiem klientiem, kas nāk uz sporta zāli jau gadiem, jaunie trenažieri vairāk būs tieši kā dāvana viņiem. Vingrošanai ir vajadzīgs ļoti liels gribasspēks, piespiešanās un motivācija. Uz masāžu var atnākt un baudīt, bet nākt uz sporta zāli vai uz ārstniecisko vingrošanu nav tik viegli, sevi ir jāpiespiež.

Cilvēki vairāk tiešām izvēlas ārstnieciskās procedūras, jo mēs varbūt esam ne tik ļoti slimi, bet piekusuši un noguruši gan, un pašam cilvēkam ir diezgan grūti tikt galā ar sevi. Tad ir vajadzīgs liels gara spēks, lai pats sevi varētu piecelt un noturēt. Cilvēkam patīk, ja viņam dara labu, un mēs to šeit arī darām.

- Runājot par nākotni - kāda tā rādās?

- Mēs nekad nebeidzam sapņot un cerēt. Plāni mums ir, kuri šobrīd varbūt ir nolikti nedaudz maliņā, taču tie nav aizmirsti. Kad mēs visi pārdzīvosim šo posmu, domāju, ka dzīvosim labi. Laikam jau pasaulē tā ir iekārtots - ja nav kara, tad ir kādas citas grūtības. Mums šobrīd tās ir ekonomiskās grūtības. Paldies Dievam, ka uz mums šobrīd neviens nešauj un mūsu mājas neviens nebombardē, bet mums būs jāpārdzīvo šīs grūtības. Dzīvosim ar to, kas ir. Kamēr nogaidām, tikmēr varam kalt plānus nākotnei.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas