Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tiekas politiski represētie 2

Viesu namā "Ferma", kas atrodas Daukstu pagastā, uz ikgadējo tikšanos divpadsmito reizi bija pulcējušās vairāk nekā 30 politiski represētās personas no Gulbenes un Alūksnes novada, kas 1949.gada 25.martā tika izsūtītas uz Tomskas apgabala Parabelas rajonu. Viņiem bija piepulcējušies represētie arī no Smiltenes, Rīgas, Siguldas un Cēsīm.

"Šādas regulāras tikšanās mums notiek kopš 1990.gada. Sākumā tās organizējām ik pēc pieciem gadiem, bet tad jutām, ka dzīve iet uz priekšu un mēs cits pēc cita kļūstam vecāki. Sākām satikties ik pēc trīs gadiem, pulcējoties Jaungulbenes pagasta Agrumos pie Andra Pauļa viņa klētiņā, jo pati esmu dzimusi Jaungulbenes pagasta "Kazākos". Tagad tiekamies katru gadu," stāsta Dzidra Kārkliņa, kura šobrīd dzīvo Madonas novada Vestienas pagastā.  

Vairāk jādara pašiem

Katru reizi vadīt atkalredzēšanās pasākumu tiek uzticēts kādam konkrētam cilvēkam. Šoreiz to vadīja Dz.Kārkliņas māsa Inta Kārkliņa. "Pirmajās tikšanās reizēs bijām neliela saujiņa cilvēku, bet pamazām mums piepulcējās cilvēki arī no citiem novadiem. Tikšanās esam organizējuši arī Rankā, Alūksnē, Smiltenē un citviet, bet nu jau otro gadu satiekamies "Fermā", stāsta I.Kārkliņa.

 

Tikšanās dalībnieki apliecina, ka vēl arvien gribas satikties, lai ne tikai kavētos atmiņās, bet runātu arī par šodienas dzīves notikumiem.

 

"Pie šīm tikšanām pa šiem gadiem esam ļoti pieraduši un tās ļoti gaidām," piebilst pasākuma vadītāja. Viņa, raksturojot ikvienu saieta dalībnieku, apliecina, ka vienkop ir pulcējušies cilvēki, kuri nesūdzas par ikdienu, par to, ka šodien ir grūti.

 

"Šodien neviens nezina, kā mēs Sibīrijā cīnījāmies, kā strādājām, lai tikai varētu izdzīvot. Tagad saka, ka ir grūti, bet labāk, lai cilvēki mazāk prasa no valdības, bet daudz vairāk dara paši. Lai iekopj dārzus, lai audzē lopus! Savai iztikšanai pietiks," uzskata I.Kārkliņa.

 

Aicina pievienoties

Māsas stāsta, ka viņām bijusi izdevība aizbraukt uz izsūtījuma vietu, kur pavadīti daudzi vārdiem neaprakstāmi un bezgala grūti gadi, cīnoties par katru maizes kumosu un cilvēka kailo dzīvību.

 

"Pārliekām emocijām neļāvāmies, jo tas bija tāds laiks un dzīve. Man izsūtījuma dienā bija 16 gadu. Sibīrijā pagāja visa mana jaunība. Vietā, kur kādreiz atradās Novikovas ciems, aiz kura mūs iesūtīja 25 kilometrus taigā, tagad bija tikai pļavas, kur vietējie pļāva sienu. Satikām krievu ģimenes, kas tur joprojām dzīvo. Ar tām regulāri sarakstāmies," stāsta I.Kārkliņa.

 

Nākamajā gadā jau trīspadsmito reizi tikšanās atkal notiks "Fermā". "Mēs aicinām mums piebiedroties bijušos parabeliešus no visas Latvijas," aicina I.Kārkliņa.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

333

Ja, patikama bija maz. Bet salidzinot ar valsts politiku un tas sekas, ka pa 2 gadiem novada palika pa 9 tukst. mazak iedzivotaju. Stalina represijas ir nieks. Vienam gan pilnigi piekritu ka nevajag skriet pakal pabalstiem un ceret ka valsts palidzes. Padomju Savienibas vairs nav kas uztureja liekedajus un ar mentu palidzibu spieda dzerajus un slinkus stradat. Tagad gan vajag gan darzinu, gan kadu kaut vistu turet pirms revolucijas laiki pamazam atgriezas. Nesanak vairs uz kolhoza rekina cuku majas audzet. Pagaidam vel to skolu pavares var atlauties, kas strada pec principa, jo negarsigas pusdienas skola, jo vairak manai cukai tiks. Bet nu tadu jau maz paliek. Sakam jau katru piekto santimu skaitit. Talak vel jautrak bus. Cilveki kas bija Sibirija necikst, maizes cenu zin. Lai viniem laba veseliba.

pirms 8 gadiem, 2011.06.02 10:35

kaada

Arvien mazak ari so politiski represeto cilveku paliek.

pirms 8 gadiem, 2011.06.01 05:41

Vietējās ziņas