Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai būtu jāorientējas mediju pasaulē?

Ikvienam no mums ir iespēja izvēlēties, kādus medijus lietot - sabiedriskos (piemēram, LTV1, LTV7, “Latvijas Radio”), kuru darbība tiek finansēta no valsts budžeta, vai tomēr priekšroku dot privātajiem medijiem (piemēram, TV3, “Delfi”, “TVnet”). Mediju eksperte Anda Rožukalne norāda, ka kopumā lielākā daļa mediju mums ir komercmediji - pieder privātam uzņēmējam un pats fakts, ka kādam pieder medijs, nenozīmējot ne labi, ne slikti. “Tā ir normāla uzņēmējdarbība. Jautājums ir tikai – kāds ir mērķis?” saka A.Rožukalne.

Bet vai mediju lietotājs atšķir, kas ir sabiedriskais un kas privātais medijs, un vai vispār būtu jāatšķir mediji? Vai tajā būtu jāorientējas? Varbūt tas ir svarīgi tikai ekspertiem? Ko par to saka paši mediju eksperti?

Internetā jebkurš var kļūt par satura radītāju

Pieredzējusī žurnāliste un mediju profesionāle Gunta Sloga skaidro, ka medijs ir produkts, ko patērējam.

“Mēs taču gribam zināt, vai sviests, ko nopērkam, tiešām ir īsts sviests, bez piejaukumiem un vai desā ir arī gaļa,” saka G.Sloga un uzsver, ka tas pats attiecināms uz medijiem. Mums ir jāzina, kam pieder medijs un kas ir mediju satura radītāji, jo tikai tā mēs varam pārliecināties, ka saņemam kvalitatīvu saturu, ko radījuši profesionāļi.

“Sociālie mediji ir padarījuši brīvi pieejamu informāciju, taču nesuši līdzi arī negatīvas sekas. Šobrīd internetā jebkurš var kļūt par satura radītāju, taču atšķirībā no profesionāliem žurnālistiem, kuri pārbauda avotus, analizē un vadās pēc profesionālās ētikas principiem, šie cilvēki nereti izplata nepārbaudītu vai pat melīgu informāciju. Tāpēc es mudinātu ikvienu, kurš dalās ar informāciju sociālajos tīklos par kādu jaunu medicīnisku atklājumu vai politiķa atmaskojumu, vispirms noskaidrot, kas ir šīs ziņas avots. Iespējams, kāds vēlas ar jums manipulēt. Spilgts piemērs ir nesen izveidotā viltus ziņu lapa par it kā notikušo veikala “Alfa” sabrukšanu, ar ko cilvēki sāka dalīties sociālajos tīklos, vai melīgās informācijas izplatīšana par kļūmēm ugunsgrēka dzēšanā Valdgalē. Šābrīža situācijā vēl svarīgāk nekā agrāk mediju patērētājam jāmāk atšķirt mediji, saprast, kas ir to īpašnieki un informācijas avoti, jo tikai tas var palīdzēt atšķirt patiesu informāciju no manipulatīvām un ļaunprātīgām ziņām,” stāsta G.Sloga.

Informācija ir kā gaiss, ko elpo

A.Rožukalne norāda, ka daļa cilvēku, kurus tas interesē, atšķir, vai medijs ir sabiedrisks vai komercmedijs. Pašlaik esot tendence, ka cilvēki vairāk pievērš uzmanību saturam vai virsrakstam, vai satura kādam varonim, mazāk skatās uz to, no kurienes tas nāk. Cilvēki reaģē uz to, kas ir īpašāks un tajā brīdī vajadzīgs.

“Vai vajadzētu atšķirt medijus? Atbilde ir - pilnīgi noteikti, jo tad mediju lietojums kļūst jēgpilns, respektīvi, cilvēkam ir skaidrs, kādas intereses vai kādi uzdevumi, mērķi stāv aiz konkrētā satura,” saka A.Rožukalne.

Viņa uzsver, ka informācija mums ir universāla nepieciešamība visiem, pat to pašiem nezinot, jo tas mums rada drošības sajūtu, ka mēs kaut ko zinām. Cilvēkiem tas varētu šķist dīvaini, ka mūsdienās ir jāmācās lasīt avīzi, lasīt ziņu portālus, skatīties televizoru un klausīties radio.

“Informācija ir tā kā gaiss, ko tu elpo, un tu nedomājot to elpo,” saka A.Rožukalne un piebilst, ka diemžēl tā ietekme un informācija atšķiras, un, lai cik tas nepatīkami cilvēkiem izklausās, ir svarīgi zināt, domāt līdzi, ja negribam, lai mūs tā vienkārši apved ap stūri, ja negribam būt vienkārši vai primitīvi informēti, tad tomēr ir vērts šādas lietas atšķirt.

“Tas ir tāds pašcieņas jautājums,” domā A.Rožukalne.


Ineta Saulīte, Jaungulbene
Priekšroku dodu sabiedriskajiem medijiem, tā ka uzskatu, ka informācija ir sīkāk pārbaudīta, bet privātie mediji ir aktuālāki ar vietējo informāciju. Ne visas sabiedrībā interesējošās tēmas var ievietot laikrakstā, jo laikrakstos pārsvarā tēma tiek aizskarta vispārēji, veltot tai tikai konkrētu vietu. Taču sabiedriskajos medijos tās tiek detalizētāk izskaidrotas. Bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis.

Anita Didaite, Kalniena
Lasu gan avīzes, gan skatos televīziju, kā arī lasu ziņas internetā. Dažreiz ir, ka informācija atšķiras, bet īpaši starpību nejūtu. Ja lasu avīzes, tad tas ir vietējais laikraksts “Dzirkstele”, tad krievu “7 sekretov” vai “Vesti”, bet tā saucamo dzelteno presi nelasu. Internetā lasu “Delfi”, “Kas Jauns”, “Apollo” un arī lasu vairākus krievu saitus.

Vaira Briede, Lizums
Es priekšroku dodu sabiedriskajiem medijiem, jo sabiedriskie mediji vairāk vai mazāk cenšas objektīvāk pasniegt informāciju. Var just atšķirību saturā, kāds ir privātajos un kāds sabiedriskajos medijos. Privātajos vairāk jūt tendenci, ko tas grib, vēlas panākt.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas