Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vienus grūtības norūda, citiem liek šķēršļus 4

Ikvienu no mums kādreiz dzīvē var skart pārmaiņas. Cik esam tām gatavi? Kā jūtamies, kā rīkojamies, kad esam nokļuvuši kādas izvēles priekšā, kuru paši ar savu iniciatīvu varbūt neesam nemaz radījuši? Cik esam gatavi sadzīvot un pieņemt pārmaiņas?

Zinām, ka skolēnu skaits ar katru gadu valstī un arī mūsu novadā samazinās. Tiek reorganizētas skolas, un pārmaiņas arvien biežāk skar ģimenes ar skolas vecuma bērniem. Par to, kā ir sadzīvot ar pārmaiņām, publiski lielākā daļa nevēlas runāt.

“Dzirkstelei” par to, kā aizritējis pirmais mācību gada semestris, kopš reorganizēta lauku skola, piekrita pastāstīt kāda skolēna mamma, bet anonīmi. Viņa stāsta par grūtībām, ar kādām jārēķinās, dzīvojot laukos. Savukārt kāda cita ģimene izbauda dzīvi laukos pilnībā, un tas nekas, ka līdz skolai bērnam jāmēro krietns gabals. Viņi ar sajūsmu ziemā izbauda brišanu pa sniega kupenām, skarbo vēju, pavasarī un rudenī – dubļainos ceļus, uzsverot, ka tās ir “skaistas grūtības”, kuras norūda.

Sākums bija grūts
“Mans bērns mācījās vienā no lauku skolām, kura tika reorganizēta. Man tas bija liels šoks, ka bērnam pēdējā gadā, jo viņš tagad mācās 9.klasē, bija jāmaina skola. Sākums citā skolā viņam bija diezgan grūts. Problēmas radīja tieši mācības, kamēr jau saprata, kādas ir tās citas skolas skolotāju prasības. Tagad, kad to ir sapratis, jau sāk veikties labāk mācībās un arī ar sadzīvi. Lauku skolās pluss ir tas, ka ļoti daudz skolotāji var ar bērnu strādāt individuāli, jo klasēs nav tik daudz skolēnu. Bet, ja klasē ir vairāk nekā 20 bērni, tad individuālā pieeja ir stipri niecīgāka. Un tiem skolēniem, kuri nevar pavilkt citiem līdzi, iet ļoti grūti. Esmu dzirdējusi, ka ir tādi skolēni, kas joprojām nav pielāgojušies jaunajai skolai, un viņiem sekmes ir sliktākas. Savukārt problēmu ar iedzīvošanos skolas un klases kolektīvā gan manam bērnam nebija. Sadzīvošana un komunikācija ar citiem skolēniem viņam bija veiksmīga jau no pašas pirmās dienas. Viņu pieņēma gan skolasbiedri, gan skolasbiedrenes. Viņam patīk meitenes, un viņš patīk meitenēm,” atklāj skolnieka mamma, vēlreiz uzsverot, ka sākums bijis patiešām grūts, aizritējuši vairāki mēneši, kamēr viss atkal nostājies savās vietās.

“Ja viņš, piemēram, būtu devies pēc 6.klases mācīties uz citu skolu, tad tas būtu citādāk, bet mums sanāca uz vienu gadu – kamēr iesildījās, kamēr ieskrējās, mācību gads jau ir pusē. Noteikti ir jārēķinās ar to, ka būs  adaptācijas periods, ja dodas mācīties uz citu skolu,” saka māte.

No tumsas līdz tumsai
Viņa novērojusi, ka jaunākajiem skolas bērniem garie pārbraucieni uz skolu ir grūti. Rīti un vakari tagad ir tumši, un vakaros tikai ar tumsu viņi ir mājās.

“Man jau lielais mājās atbrauc pārguris, tad mazie vēl jo vairāk ir piekusuši,” stāsta sieviete, kuras bērnam jau no rīta pulksten 7.30 ir jāiziet no mājas, lai paspētu uz autobusu, kas tālāk viņu nogādā līdz skolai. Savukārt mājās viņš ir pulksten 16.30.

“No tumsas līdz tumsai. Kad atbrauc mājās, vēl taču jārēķinās ar to, ka jāpilda mājasdarbi, un vakarā gribas arī atpūsties, kā arī aiziet uz sporta halli pasportot, bet visam pietrūkst laika. Kad mācījās sava pagasta vietējā skolā, tad viņam bija vairāk brīva laika, jo mājās no skolas bija divas stundas agrāk. Gāja slidot vai hokeju spēlēt,” stāsta sieviete.

Viņa priecājas par to, ka pedagogi esot ļoti atsaucīgi, uzmanot un rūpējoties par saviem skolas bērniem. “Ja kāds bērns, piemēram, neierodas skolā, uzreiz skolotāji zvana vecākiem. Ja bērns aizbrauc mājās arī ar satiksmes autobusu, arī uzreiz zvana un informē. Ja bērns, piemēram, nedodas uz skolu kaut kādu apstākļu dēļ, obligāti ir jāzvana uz skolu un jāinformē. Ja ne, tad paši skolotāji zvana, ka skolēns nav ieradies, un jautā, kur viņš ir. Par to ļoti tiek piedomāts,” saka mamma.

Viņa arī atklāj, ka pēc 9.klases absolvēšanas dēls vēlas turpināt mācības nevis vidusskolas posmā, bet gan izvēlēsies iegūt arodizglītību. “Ja zina, ko vēlas tālāk mācīties un ar kādu arodu saistīt savu dzīvi, tad lai to dara. Es to atbalstu,” saka sieviete.

Grūtības norūda
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka Linda Hamfrīsa pirms vairākiem gadiem, ciemojoties Druvienā, iemīlēja šo apkārtni. Viņas mājas atrodas pagasta nomalē. Jau toreiz jaunā sieviete laikrakstam atzina, ka dzīvesvieta, izvēle bijusi pareiza. Viņas ģimene dzīvo aptuveni 12 kilometrus no Druvienas. L.Hamfrīsa stāsta, ka viņas astoņus gadus vecā meita uz skolu dodas pulksten pusastoņos no rīta pa bieži vien neizbraucamo celiņu apmēram 500 metrus līdz tuvākajiem kaimiņiem, līdz kurienei var iebraukt skolas autobuss.

“Grūtības ir, bet bieži vien skaistas, īpaši kad sasnidzis, līst, dubļi ir līdz puszābakiem mazajai vai pūš ass vējš. Bieži vien pavadot, noskatos pakaļ mazajai un apbrīnoju manu mazo varoni, un bieži viņa pasaka: cik skaistas debesis, kāds mēness, kāda sarma! Tumsā apzinīgi sameklē lukturīti. Domāju, ka grūtības bagātina un norūda. Dzīvot laukos un dabā ir svētīgi,” uzsver L.Hamfrīsa.

Savukārt interesējoties, vai viņa domā arī par to brīdi, kad pienāks laiks meitai mainīt skolu, L.Hamfrīsa atbild: “Kad pienāks pārmaiņu laiks, tad arī domāsim - kur un kā tālāk. Līdz tam laikam smelsim Druvienas dāsnās dzīvesziņas ar lielu pateicību,” saka L.Hamfrīsa.

Runājot par skolu reorganizāciju, viņa domā, ka būtu rūpīgāk jāizvērtē katras konkrētās lauku skolas potenciāls.

“Ja samazina tik unikālu un augstas kvalitātes apmācības (visās jomās) skolu tikai bērnu skaita dēļ, tas ir skumji. Īpašais, kas piemīt lauku skolām, ir individuāla pieeja programmām un ikvienam bērnam. Apvienojot teoriju ar praktisko pieredzi, piemēram, apciemojot vietējos amatu meistarus, karošu meistaru, siera, maizes gatavotājus, klūgu pinēju un citus, ejot pārgājienos izzināt dabu, kopā radot skaistas lietas meistarklasēs, svinot saulgriežus ar visiem rituāliem. Tas viss ir Druvienā. Pat baseins, sporta zāle, instrumentālā studija, lieliski skolotāji kā viena liela ģimene! Es ticu, ka mazās skolas bērnus vairāk saliedē savā starpā. Un rada sirsnīgākus, devīgākus, izpalīdzīgākus un radošākus nākotnes cilvēkus,” viņa saka.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 4

Chegevara

Kāpēc tu vēl nēsi aizpisies uz kādu east midlands ateju tīrītāju aģentūru? Kāju mazgāšanas bizness laikam neiet?

pirms 12 mēnešiem, 2017.12.23 19:28

Serģis

Mēs savā bērnībā arī skolā mācījāmies no tumsas līdz tumsai, gada tumšajā periodā , un nekas, esam izmācījušies. No rīta 8.10 jau sākās agrā stunda, tad pagarinātā dienas grupa, treniņi, dejas, pulciņi, sienas avīzes... Reizē ar vecākiem mājās braucām. Pa vakariem līdz 22.00 vēl paspējām ķerenes, paslēpes vai ko citu uzspēlēt. Tas bija jauks laiks.

pirms 12 mēnešiem, 2017.12.24 15:59

meh

Mēs no 1-8 klasei bijām 35. Nekas. Visi vairāk, vai mazāk par cilvēkiem esam kļuvuši visi. Individuāla pieeja bērnam - kas tā tāda? Priekš tam ir ģimene un vecāki.

pirms 12 mēnešiem, 2017.12.26 20:15

Vietējās ziņas